Kā no kādreizējās komunikācijas speciālistes Latvijas Valsts prezidenta kancelejā nonāci līdz vecmātei, pirtniecei? Kam dzīvē jānotiek?
Jānotiek labām lietām. Ja arī sākotnēji varbūt tā nebūt nešķiet. Kā teica viens no maniem pirts skolotājiem: labās lietas beidzas tāpēc, lai sāktos vēl labākas lietas. Tas galvenais iemesls bija pārmaiņas manā ģimenē. Man šķiet, ka šķiršanās laiks bija diezgan zems punkts manā dzīvē, bet tajā pašā laikā tas ļāva atsperties, iznirt no ūdens un ieelpot svaigu gaisu. Tā varēja notikt lielas pārmaiņas, kas citādāk, iespējams, nemaz nevarētu notikt. Tu sāc kaut ko domāt, skatīties, sajust citādāk. Domāt arī par to, lai brīdī, kad būs laiks doties tālāk, tu justu gandarījumu par nodzīvoto dzīvi. Lai tajā brīdī, kad tu dodies tālāk, tu zini, ka pa tavas dzīves laika sprīdi pasaule ir kļuvusi mazliet skaistāka, mazliet laimīgāka, mazliet veselāka. Ka iespējams, arī tu tur esi pielicis ja ne roku, tad mazo pirkstiņu gan. Bet, pirmām kārtām, tas pirkstiņš ir jāpieliek attiecībā pašai uz sevi – uz savu veselību, savu laimes sajūtu, gandarījumu par to, kas notiek tavā dzīvē
Tādās pārdomās esot un ejot meditācijās, elpošanā, sistēmiskos izkārtojumos un citās terapijās, atbilde pamazām nāca – manā dzimtā ir bijusi baba Jadviga, kura strādājusi pirtī, ķērusi bērnus, bijusi babka, kā Latgalē saka, ar dažādiem paņēmieniem palīdzējusi cilvēkiem atgūt veselību. Caur viņu arī atnāca doma par vecmātību. Tajā laikā es strādāju vienā no lielākajām PR aģentūrām Latvijā. Īstenībā nebija tā, ka tajā brīdī mana doma bija visu kardināli mainīt, radikāli visu griezt nost, iet no sistēmas un tamlīdzīgi. Man likās, ka ir jāiet projām no darba, jo tas vairs nesagādāja prieku un gandarījumu. Zināmu drošību radīja doma, ka man pusgadu būs bezdarbnieka pabalsts. Es lūkojos tik vien tālu kā šo pusgada nogriezni – pamēģināt pamācīties vecmātību, un tad jau redzētu tālāk. Ja nu nesanāks, tad atgriezties komunikācijā var vienmēr. Tā es nomācījos divus pirmos gadus ar dažādiem komunikācijas projektu darbiņiem pa vidu, paralēli mācījos pirts skolās un pie citiem skolotājiem, kuriem bija, ar ko padalīties. Pamazām arī kurināju pirtiņu un mazgāju cilvēkus. Tad dzīve otrreiz jautāja: varbūt, ka tomēr vēlies stabilu darbu un labu algu? Es aizgāju un nostrādāju divus gadus tik ļoti zināmajā komunikācijā. Šis bija laiks, kas ļāva patiešām, patiešām saprast, ko vēlos. Bet arī finansiāli deva iespēju daudz ko mācīties. Šobrīd no septembra esmu atpakaļ mierīgākā ritmā, lai atrastu savu ceļu, kā es vēlos iet. Man šķiet, ka šis ceļš ir saistīts ar veselību, auglību, bērna ieņemšanu un nākšanu ģimenē, gaidībām, radībām un laiku pēc dzemdībām. Pamazām, pamazām tas rokraksts un ceļš veidojas. Notiek labi notikumi, par ko esmu priecīga un pateicīga. Šoruden sāku mācīties Stradiņos ārstniecisko masāžu. Domāju, ka mācīšos visu mūžu. Tas esot mūžīgās jaunības noslēpums. Redzēs, vai tā ir taisnība.
